Savā dzimtenē burmām līdzīgi kaķi pazīstami jau vairāk nekā 500 gadus. Burmas tika uzskatīti par svētiem dzīvniekiem. Anglijas kaķu audzētāji bez brūnās krāsu varietātes ieguva arī zilo varietāti, vēlāk violeto un citas. Druknais ķermenis labi veidots, muskuļots. Apmatojums – īss, piegulošs, tīrā krāsā. Kaķēniem mēdz būt svītras uz kājām. Pieaugušiem dzīvniekiem tas nav pieļaujams. Tāpat nav pieļaujami atsevišķi balti mati vai plankumi kažokā. Burvīga šķirne rakstura ziņā. Burmām piemīt spilgti izteikta individualitāte. Kādreiz tie tika dēvēti par “suņu kaķi”, dēļ lielās pieķeršanās saimniekam un vēl – burmām patīk atrast un pienest priekšmetus. Skaļa balss, lai gan ne tik uzstājīga kā siāmiešiem. Burmas kaķiem ilgi nepatīk palikt vienatnē, lai gan cilvēka sabiedrība nav obligāta. Cits kaķis vai pat suns veidos labu kompāniju saimnieka prombūtnes laikā.

Vēsture. Mūsdienu šķirnes pirmsākumi meklējami 20. gadsimta 30. gados ASV, kur no Birmas ievestās kaķenes Vong Mau pēcnācējiem attīstīta šķirne, kas guvusi popularitāti visā pasaulē.

Piezīme. Burmas piemēroti turēšanai dzīvokļos, jo tiem nav nepieciešama plaša teritorija. Nevar noliegt, ka Burmas kaķi ir diezgan prasīgi – tie nevēlēsies palikt malā ģimenes pasākumos – tiem patīk būt ģimenes locekļu vidū.