Lola
Elizabetes un Lolas stāsts
24. oktobris 2017.gads, diena, kad satiku savu spoguli dzīvnieka veidolā vārdā Lola.
Jāsāk ar to, ka esmu visīstākais “suņu mīlis”. No bērnības un pieaugot, neatceros brīdi, kad esmu bijusi bez suņa blakus. Tā kā, mans iepriekšējais suns (Jorkšīras terjers) smagi saslima un devās uz citiem medību laukiem, zaudējuma sāpes bija tik mokošas, ka likās, ka tas nav pārdzīvojams, jo jebkurš suns man ir bijis kā bērns. Nosolījos, ka man suņu vairs nebūs, jo tas ir emocionāli smagi.
Tā nu pagāja aptuveni mēnesis, kad sapratu, ka jutos tik tukša kā vēl nekad. Gribas par kādu rūpēties, mīļot, bučot, čubināt un dot visu to labāko. Vienmēr domāju par to, ka vēlos kādam sunītim dot mājas – kādam, kuram šajā dzīvē nav paveicies. Protams, baidījos, prātoju, jo, lai arī, cik pateicīgi šie dzīves nelutinātie suņi būtu, tajā pat laikā, viņiem ir stingrs raksturs, kā saka “izdzīvošanas raksturs”, kuru nākas lauzt un tas nav viegls darbiņš.
Tā lēnu garu, nesteidzoties, ielūkojos ss.com piedāvājumā ar domu, ja būs lemts, tad satiksimies.
Iegāju, bailīgi skatos, un tur pati pirmā, mana princese “Lola” (1.gads). Balta ar brūniem plankumiem, ausis tik lielas kā “mikī pelei”. Es iemīlējos. Lolas vizītkartē rakstīts, draudzīga, mīļa, rotaļīga, enerģijas pilna, labi saprotas ar bērniem un citiem dzīvniekiem. Diemžēl, Lola nepiepildīja savu pirmo saimnieku cerības par Džeka Rasela mazu meitenīti, jo ir krustota ar “nezināmo”. Nu jau pēc visa liekas, ka krustojums ar vēja suni.
Lola pāraugusi “oriģinālā” Džeka Rasela šķirnes sugas suni, acīmredzot, par lielu trīs maziem bērniem ar kuriem kopā dzīvojusi, saviem saimniekiem kļuva lieka, un tika aizvesta uz ģimenes lauku īpašumu, kur pielikta pie ķēdes visu septembri un oktobri . Citējot “saimnieces” vārdiem, atstāta nosalšanai, tā esot “dabīgā atlase”. Briesmīgi. Skaļi neizteikšos, ko ar šādiem cilvēkiem būtu gatava izdarīt. Taču Lolai, ja tā var teikt, paveicās, jo nokļuva “pagaidu mājās” pie ļoti mīloša pāra, kuriem pašiem mājās mazs suns un, kurš nekavējās izrādīt ļoti lielu greizsirdību, tāpēc Lolai tika meklētas mājas, lai nebūtu jāatdod patversmei.
Kad ss.com ieraudzīju sludinājumu par Lolu, mani pārņēma, manuprāt, visas emocijas vienuviet: sajūsma, bailes, satraukums, mīlestība, neziņa…. Pagāja nedēļa, un nevarēju par viņu aizmirst līdz brīdim, kad “ritinot” Facebook ieraudzīju, ka, re, Lola, atkal viņa. Nodomāju, ka tā ir zīme un galu galā neviens pa pirkstiem nesitīs, ja piezvanīšu uz norādīto numuru, lai noskaidrotu sīkāku informāciju.
Tā arī darīju. Mūsu telefona saruna beidzās ar to, ka norunājām vietu un laiku, kad būšu Lolai pakaļ. Pati tajā laikā dzīvoju Rojā, Lolai braucu pakaļ uz Preiļiem. Visu ceļu braucot satraucos, sajūta tāda, it kā brauktu uz randiņu ar savu mūža mīlestību 🙂 Biju atbraukusi ar kārumiem, jaunu gultiņu, kakla siksniņām, pastaigu saitēm, mantiņām, lai viņa jūt, ka gaidīta un, ka viss būs labi, nevienam viņu neatdošu. Nekad! Braucot mājās, sunim satraukuma pazīmes nebija pamanāmas, atšķirībā no manis viņa aizmiga.. Braucot prātoju – kā tas viss būs, kā mēs tagad divas dzīvosim, kā es viņu lutināšu…..
Tā nu dzīvojāmies pa mežiem, jūru, draudzējamies ar radu/paziņu suņiem. Lola ir ļoti sabiedriska. Ceļojam pa Latviju, Lolai ļoti patīk braukt mašīnā. Mums nav bijuši strīdi par atstātiem nesmukumiem mājās, kamēr paliek viena. Smaidīju, kad mani brīdināja, ka pirmo buču varu gaidīt, nu vismaz pēc nedēļas, tomēr to sagaidīju, jau nākamajā dienā pārnākot mājās no darba. Laikam ejot, pieradām viena pie otras. Parādījām viena otrai savas labās un sliktās rakstura iezīmes. Lola lauza manu raksturu un es lauzu Lolas raksturu.
Kāpēc satiku savu spoguli, vai arī kā saka, “kāds saimnieks, tāds suns”? Tāpēc, ka pat apkārtējie/tuvie cilvēki zina teikt, ka esam pilnīgi vienādas. Mums patīk mīļoties, čubināties, draudzēties, dauzīties, tad, kad pašas vēlamies, bet, ja mūs spiež ar varu, mēs liekam manīt apkārtējiem, ka šādi mums nepatīk. Kas, manuprāt, ir pilnīgi normāli, jo kā cilvēkiem, tā arī suņiem, katram ir savs raksturs un sava personība. Suns nav domāts tam, lai cilvēks apmierinātu savu varas kāri, bet gan, lai sniegtu mīlestību visa suņa mūža garumā.
Protams, esam arī pacēlušas balsi viena uz otru, jo viena ir ar izdzīvošanas instinktiem, bet otra vēlas labu uzvedību un kārtību mājās. Lolai ļoti ilgs laiks bija vajadzīgs, lai saprastu, ka pastāv vienkārši čubināšanās pa rokām un, ka katrs pieskāriens nenozīmē, rokas pacelšanu un sišanu, kā to var spriest, pēc viņas zobu rādīšanas. Ir pagājuši divi gadi kopš esam kopā, un tikai šobrīd varu teikt, ka Lola nerāda zobus ejot vannā, nerāda zobus, kad viņu ņem klēpī utt.
Gada laikā, kopš Lolas ienākšanas manā dzīvē, bijām mainījušas jau divas dzīvesvietas, satiku savu vīru, kurš mūsu ģimenē ienāca ar mēnesi jaunu suņu meiteni (Stafordšīras terjers) un šobrīd liekas, ka viņas viena bez otras nevarētu vairs pastāvēt, sākot ar visādām blēņām un beidzot ar to, ka viena otru aizstāv un pasargā. Šobrīd gaidām mūsu pirmdzimto, pieņemu, ka arī tas būs interesanti, kā notiks draudzība ar bērniņu.
Domājams, ka suņu saimnieki mani sapratīs, ja teikšu, ka ar Lolu mums ir tik īpaša saikne, kāda nav bijusi ar nevienu cilvēku. Vēl joprojām nespēju saprast, kā tās mazās brūnās ačteles ir iespējams nodot, kur nu vēl pāri darīt.
Un tā, es pirms diviem gadiem satiku savu mūža mīlestību Lolu!!! Novēlu katram satikt savējo 🙂
